Apskati Latvijas mājaslapu katalogu!
Disociatīvie identitātes traucējumi (DIT) ir stāvoklis, kad personai piemīt divas vai vairākas atšķirīgas personības. Šāds stāvoklis attīstās personas piedzīvotas traumas rezultātā. Sindroms sākotnēji tika apzīmēts kā multiplo personīgu traucējums, tomēr medicīnā šis termins vairs netiek izmantots. DIT traucējumiem nav iespējama izārstēšana.
DIT ir kas vairāk, nekā vienkārši balsis, kas tiek uztvertas personas galvā. Drīzāk to iespējams aprakstīt kā veselu citu būtni vienas personas galvā, kas atšķiras no šīs personas, un kas par pārņemt vadību pār tās ķermeni un rīcību.
DIT nav savdabīga īpatnība, ar ko būtu iespējams lepoties. Personai, kas no tā cieš, tas rada apjomīgu stresa apjomu un satraukumu.
Lai gan dažiem cilvēkiem ir cita personība, kas ir labvēlīga un nekaitīga, citiem tā nav, un joks vai ņirgāšanās par to var būt bīstami.
Cilvēki ar DIT neizvēlējās to iemantot un bieži vien ir noraizējušies par to, kas tieši varētu likt citai to personībai atkal parādīties.
Cilvēkiem ar DIT nav izvēles, kad parādās viņu disociatīvie traucējumi.
Pastāv viena vai vairākas atšķirīgas personības, kuras var parādīties un pazust, kā vien tām iegribās. Tās var parādīties un pazust jebkurā laikā, lai gan tās bieži mēdz parādīties, kad persona piedzīvo spilgtas, nekontrolējamas atmiņas (pagātnes uzplaiksnījumus).
Tā kā persona ne vienmēr sevi kontrolē, tas var likt uztraukties par to, kad parādīsies cita personība. Tas paaugstina stresa līmeni, kas situāciju var vēl vairāk pasliktināt.
Personām ar DIT traucējumiem tie rodas traumas rezultātā. Tādējādi seksuāla vardarbība un fiziska vardarbība var izraisīt DIT attīstību, jo tas liek personai vai nu netikt galā ar atmiņām, vai arī iztēloties sevi, ja vardarbības nebūtu.
Cilvēki ar DIT bieži mēdz neatcerēties daļu no bērnības neatkarīgi no tā, vai viņu trauma bija bērnībā, vai nē.
Dažreiz viņi nonāk situācijās, kurās viņi neatceras, kā ir nokļuvuši, vai aptver kādu notikumu, bet neatceras tā izcelsmi vai atgadīšanos. Piemēram, persona atrod skapī kreklu, bet neatceras, ka būtu to ieguvusi.
Cilvēks bieži vien atrodas stāvoklī, kur laiks dienas ritumā gluži vienkārši pazūd. Piemēram, vienā brīdī var būt 9:30 no rīta, un, kamēr viņu uzmanība atrodas citur, pēkšņi ir jau 10:00 no rīta.
Viņi atceras lietas pēkšņi, sākot no brīžiem, kad viņi zaudēja laika apziņu, vai piedzīvoja pagātnes uzplaiksnījumus, līdz traumatiskiem notikumiem.
Cilvēkiem var šķist, ka viņi neatrodas savā ķermenī, ir daļēji sapņa stāvoklī, un viņu domas nešķiet īstas.
Tiem var pastāvēt brīži, kad viņi sajūt lietas, vai brīži, kad viņu sajūtas sūta smadzenēm signālus, kuriem nevajadzētu pastāvēt. Viņi arī dzird balsis, kas ar viņiem sarunājas, vai arī balsi galvā.
Viņi var mēģināt atņemt sev dzīvību vai savainot sevi, pat ja viņi nav pašnāvnieciski. Ja viņi nesaņem palīdzību, viņi turpinās to darīt, taču viņi var gūt nepieciešamo palīdzību.
Dažiem cilvēkiem atšķirības rokrakstā starp abām personībām var būt ļoti apjomīgas.
Dažos gadījumos spēja funkcionēt un darīt lietas var atšķirties no ļoti efektīvas vai augstas funkcionētspējas līdz gandrīz pilnīgai nespējai.